Esi Pozitivs

Ir tāda kaitinoša sajūta, kad domas steidzas tik ātri, ka nespēju nevienai no tām pieķerties. Tā tas ir šovakar. Logs ir plaši vaļā, kūp liepziedu tēja un cigarešu dūmu mutuļi veļas ārā nakts klusumā, tikai miera nav. Es zinu, par ko vēlos šonakt ar tevi parunāt, mans draugs, bet nespēju nevienu pašu domu noformulēt. Bet centīšos..

Ieradums. Katru dienu staigājot pa vienu un to pašu ielu, dzerot vienu un to pašu tēju un klausoties vienu un to pašu dziesmu reti sanāk aizdomāties, kāpēc ir tieši tā un ne savādāk. Nekad nav laika apstāties un izvēlēties darīt kaut ko savādāk. Jā, tieši izvēlēties! Jo ik solis ir izvēle. Vai tas ir ieradums, turēties pie saviem ieradumiem? Kā laulības gredzens pirkstā, kā parakstīts līgums. Un nekas apkārt nemainās, jo kā gan vari cerēt ieraudzīt citu ainavu, ja katru dienu mēro to pašu ceļu. Un tu pats nemainies, jo kā gan vari cerēt mainīties, ja nekas apkārt nemainās. Un nekas apkārt nemainās, jo tu nemainies. Un vispār nekas nemainās. Un tu saproti, ka jau atkal jauna nedēļa, atkal jauns mēnesis, atkal jauns gads un šķiet, ka laiks skrien, ka kāds to burtiski aprij, bet patiesībā jau minūte ir tieši tikpat gara, kā tas bija gadsimtu atpakaļ, tikai tu esi pieradis steigties, tāpēc arī laiks steidzas tev līdzi. Biedējoši, cik gan riebīgi ierastus mēs spējam padarīt notikumus, kuriem vajadzētu būt kā ikdienas svētkiem. Piemēram, rīta kafijas rituālu ar avīzi. Tieši tā kafija, nekad cita, tieši tik karotītes cukura, ne vairāk ne mazāk, tieši šajā krēslā, tieši šī avīze rokā. Ik dienas staigājam pa šauro līniju starp ieradumiem un rutīnu un parasti mūsu līdzsvara sajūta mūs tomēr pieviļ.

Risks. Mani vienmēr izbrīnījuši tie cilvēki, kas pārgalvīgi metās piedzīvojumos, meklē adrenalīnu, prieka pēc riskē ar savu dzīvību, bet nespēj atklāti runāt par jūtām. Pat izlekt ar izpletni ir vieglāk, nekā atzīties otram, ko jūti. Nu bet protams, jo divu cilvēku attiecībās nav ne izpletņu, ne drošības spilvenu. Te pat dzīvības apdrošināšanai nav nekādas vērtības. Nav nekā riskantāka par runāšanu no sirds, bet nekas arī nespēj sniegt lielāku gandarījumu.

Atteikšanās. Ja es tev jautātu, kāds ir visgrūtāk izrunājamais vārds, ko tu atbildētu? Manuprāt, visgrūtāk ir pateikt tieši NĒ. Protams, tīri teorētiski grūti iedomāties kaut ko vieglāku, bet kad pienācis izšķirošais brīdis, pēkšņi galva sāk griezties, mēle mežģīties un šķiet, ka tavs saprāts paceļas kaut kur augstu virs tevis, lai noraudzītos kā tava sirds tomēr saka jā. Tā mēs piekrītam neizdevīgiem darījumiem, neprātīgām attiecībām un bīstamām avantūrām, jo tad, kad skaļi ierunājas sirds, nevienam loģiskam argumentam nav nozīmes. Bet tieši sirds ir vienīgais patiesais padomdevējs, kurā ir vērts ieklausīties.

Vispār ir tāda laba sajūta, kad dzirdu kā kūst sniegs, jo zinu, ka zem sniega slēpjas kas vairāk par sasalušu zemi. Tur zem kupenām ir arī jauna atnākšana. Atmoda. Atgriešanās. Mana atgriešanās pie sevis, kas kā likums vienmēr notiek tieši pavasaros. Vispār ir tāda laba sajūta, kad zini, ka izvēle pastāv vienmēr. Tikai tu pats nosaki, kā tam visam ir jābūt. Kuru ceļu izvēlēties. Ar ko riskēt. No kā atteikties.


p.s autors : Laura ar garšvielām .