Kad naktī nav iemeslu gulēt
Ahlamonds atkorķēja jau kuro alus pudeli un atgulās savā vecajā gultā, kurā sievietes ķermenis ir gulējis tik sen atpakaļ, ka viņa galvā vairs nav nevienas atmiņas paliekas par to laiku, kas tajā reiz piedzīvots. Malku pa malkam, Ahlamonds piebeidza kārtējo alus pudeli un gar viņa vaigu notecēja asara. Varbūt tā nemaz nebija asara? Pēc tam viņa acis palēnām aizvērās ciet un tās aiznesa Ahlamondu sapņu pasaulē, kurā Klaudija vēl ir tā pati skaistā sieviete, kuru viņš kāro. Vien sapnis ir vieta, kurā viņi, viens otra skavās, atradās tur pat, kur kādreiz jau bija.
—-
Ahlamonds bija cilvēks, kurš paļāvās uz cita teikto un cerēja, ka tas vienmēr ir abpusēji, tomēr šoreiz atkal nācās vilties. Šī vilšanās bija citādāka nekā visas pārējās, jo šo vilšanos jau viņš bija gaidījis. Ahlamonds tika atstāts viens ar savām pārdrošajām domām, kuras viņš klāstīja vienīgi savai Klaudijai. Viņu abu erotiskās domas, fantāzijas un caurvijošā iemīlēšanās bija novedusi pie kaut kā neizprotama. Nepietika ar to, ka Klaudija pamazām izbeidza aktīvi rakstīt Ahlamondam, viņa arī nolēma mainīt sevi pašu. Nebija tā, ka Ahlamonds bēdātos, jo Klaudijas laime viņam bija dārgāka par paša.
Bija aizritējusi smaga vientulības nedēļa un nekas neliecināja, ka kaut kas krasi mainīsies viņa dzīvē. Ahlamonds jau bija pārstājis ticēt savai apmānītajai sirdij un soli pa solim attālinājās no Klaudijas virtuālā apskāviena. Šīm bēdām nebija seku. Šīs bēdas Ahlamonds norija kā tādu kumosu gardas baltmaizes ar desu. Nepalika ne rētu, ne kā. Vismaz tā viņš sev iestāstīja. Un nav jau melots, jo Ahlamonds turējās braši līdz pat šai dienai, kurā saņēma negaidīta satura vēsti no Klaudijas. Pats viņš arī pie tā visa bija vainīgs, jo gulēdams savā, sen nelietotajā gultā, viņš Klaudijai nosūtīja sekojošu īsziņu: Nezinu vai tās sajūtas sauc par skumjām vai kā savādāk, bet lai kā es censtos nedomāt par notikušo, tas tik un tā jauc manu galvu. Dīvainas ir tās sajūtas, kad internetā ir milzīgs tukšums vietā, kurā reiz biji Tu. Ik dienu tās kļūst aizvien lielākas un sirdi piepilda tumsa. Es ilgojos pēc tā laika pirms diviem mēnešiem un pēc citām izdarībām ar Tevi un ap Tevi. Eh, es tik tāpat vien. Pulkstenis tik skaļi skaita laiku prom bez Tevis.
Un tad Ahlamonds saņēma atbildi, kuru pat negaidīja: Man ir jūtams tukšumiņš sirsniņā, tik daudz domāju par Tevi, ka pat sapņoju par Tevi. Man arī tā visa pietrūkst, vajag to visu atpakaļ. Tu spēji satricināt manu sirsniņu un liki pukstēt tai straujāk. Man Tu esi vajadzīgs atpakaļ…
Un ja nu viņa patiešām tā jūtas?
