Paralēlā pasaule
Es biju tā aizrāvusies, lūkojoties apkārt, ka pakāpienus vispār nebiju pamanījusi. Šodien es ciemojos pie Bleika. Viņš dzīvoja patālu no Manhetenas un īrēja pagājušajā gadsimtā celtu māju. Tai bija divi stāvi, neliels pagalms un tā atradās klusā apkaimē. Māja izskatījās mājīga kā no ārpuses, tā iekšpuses. Daļa mēbeļu bija antīkas un Bleiks pieskatīja, lai māja neizskatītos pārāk moderna. Pirmā telpa, kuru viņš man parādīja, bija bibliotēka. Bleika mājā tādas bija veselas divas. Ja manā dzīvoklī bibliotēka aizņēma vienu sienu, tad Bleikam vesela istaba bija atvēlēta tikai grāmatām. Pirmajā stāvā esošajā bibliotēkā glabājās pirmklasīga literatūras izlase – grāmatas par vēsturi, zinātni, mākslu, daiļliteratūras darbi un citas grāmatas, kas izdotas lielās tirāžas un kurām nebija antikvāras vērtības. Visu vērtīgāko Bleiks glabāja pagrabstāva bibliotēkā. Vecākās grāmatas bija no 17. gadsimta. Starp bibliogrāfiskiem retumiem bija atrodamas arī grāmatas par maģiju, dažādām maģiskām būtnēm, kā arī dažādu pētnieku, vampīru un citu būtņu mednieku dienasgrāmatas, zinātnieku, kuri savu vārdu nebija spējuši padarīt nemirstīgu, tomēr savas dzīves laikā bija paveikuši ne mazumu interesantu lietu, pieraksti.
Grāmatu dēļ es reti pārvācos, - Bleiks man teica, tiklīdz bija atvēris pagraba durvis. Es viņu sapratu. Šāda grāmatu daudzuma pārvešana prasīja daudz laika, turklāt bija jāseko līdzi, lai nekas nepazustu.
Es turpināju aplūkot neskaitāmās, rūpīgi sakārtotās grāmatas. Bleiks pa to laiku bija nokāpis lejā pa pakāpieniem un atradās pie viena no plauktiem. Viņš izņēma laukā pāris grāmatas un es ieraudzīju, ka sienā atrodas seifs. Pēc brīža Bleiks pienāca pie manis, turēdams rokā kādu saini. Viņš atraisīja melnā samta maisiņa auklu un es ieraudzīju nelielu, puscaurspīdīgu smaragdzaļu akmeni. Tam apkārt bija aplipuši tādi kā sāls kristāli. Bleiks atļāva man paturēt akmeni rokās. Es pacēlu to pret gaismu un uzmanīgi aplūkoju.
- Tad tāds tas izskatās...
- Jā. Eternijs, manas nemirstības noslēpums.
Par šo brīnumaino akmeni es zināju tikai tik, cik Bleiks man bija stāstījis vienā no mūsu tikšanās reizēm. Akmeni savulaik bija radījis Bleika draugs, alķīmiķis Kristians Magnuss. Sākotnēji viņš bija gribējis radīt filozofu akmeni, bet tad sapratis, ka filozofu akmenim ir pārāk daudz nepilnību un radījis pats savu akmeni, eterniju. Eternijs bija piesaistīts konkrētam cilvēkam, darbojās tik ilgi, kamēr tā īpašnieks pats neateicās no nemirstības un nepieciešamības gadījumā to varēja izmantot divi cilvēki uzreiz – akmens īpašnieks un viņa otra pusīte.
- Akmens, kurš apveltīts ar tādām spējām, bet ārēji nekas par to neliecina... – es teicu, atdodot akmeni atpakaļ Bleikam.
- Kristians ar nodomu piešķīra akmenim šādu izskatu. Vairums cilvēku to uzskatītu par parastu minerālu un nepievērstu tam īpašu uzmanību. Tā kā eternijs ir piesaistīts cilvēkam un turpina darboties pat tad, ja neatrodas īpašnieka tuvumā, Kristianam vajadzēja parūpēties par to, lai sveša acs akmeni neiekārotu. Tāpēc tas izskatās gluži necils. Nekā tāda, ko cilvēki gribētu turēt savā dārglietu lādītē.
- Šķiet, Kristians bija pārdomājis visu līdz pēdējam sīkumam.
- Pagājuši jau trīs gadsimti, kopš akmens ir pie manis, bet es neesmu atklājis tam nevienu trūkumu. Apbrīnojami, kā Kristians spēja ko tādu radīt. Viņš bija viens no sava laika dižākajiem zinātniekiem un gaišākajiem prātiem. Kristians bija radījis daudzas lietas, kuras apsteidza savu laiku, ierīces, no kurām dažas parādījās tikai 20. gadsimtā. Viņš stāstīja man par zinātnes progresu, kurš agrāk vai vēlāk neizbēgami notiks un bija radījis zāles, kuras iedarbīguma ziņā bija līdzvērtīgas antibiotikām. Taču tad viņš aizrāvās ar alķīmiju un pameta visu pārējo novārtā. Vēlāk Kristians nodevās eternija radīšanai un viņam vairs nebija vēlēšanās strādāt pie jebkā cita. Žēl, ka es nezinu, kā noslēdzās viņa mūžs. Kristians pameta pilsētu un nekad vairs neatgriezās. Varbūt viņš joprojām ir mūsu vidū, varbūt nav.
Lai gan Bleiku es pazinu pavisam neilgi, viņā bija kaut kas tāds, kas mani piesaistīja un es jau tagad uzskatīju viņu par savu draugu. Tuvu draugu. Man škita, ka ar viņu iespējams runāt par jebkuru tēmu.
- Manas daudzās vārdnīcas... – Bleiks sacīja, pārbraukdams ar roku vairāku grāmatu muguriņām.
No pagrabstāva bibliotēkas mēs bijām pārcēlušies uz pirmā stāva bibliotēku. Galvenais interjera priekšmets telpā, protams, bija grāmatas, mēbeles – rakstāmgalds, klubkrēsli, kafijas galdiņš - bija vienkāršas, taču gaumīgas. Šī telpa bija kā radīta, lai tajā pavadītu stundas, lasot vai vismaz pārlapojot grāmatas.
- Pavisam sava mūža laikā esmu apguvis divdesmit piecas valodas, diemžēl lielāku daļu jau esmu aizmirsis, jo nav, kur šīs zināšanas pielietot... Viena no vismīļākajām man bija velsiešu valoda.
- Velsiešu? – es pārsteigta jautāju. – Džeks ir no Velsas. Vari atsvaidzināt zināšanas pie viņa. Tiesa, viņš savā dzimtajā valodā nav runājis kopš 1917. gada.
- Džeks ir no Velsas? To es nezināju.
- Tiešām? Man vienmēr licies, ka to ir diezgan viegli pamanīt.
Es patiešām tā domāju. Es biju tipiska angliete – nopietna un atturīga, savukārt Džeks bija tipisks velsietis – bezbēdīgs, mūžam smaidošs un apveltīts ar apskaužamu prasmi kārtot darījumus.
- Es pats vairs neko daudz neatceros no velsiešu valodas. Tomēr izmantošu iespēju izmēģināt savas palikušās prasmes uz Džeka, - Bleiks pasmaidīja.
Bleiks atgāja nost no plaukta un apsēdās klubkrēslā man pretim.
- Tu labi esi iekārtojies, - es sacīju. – Bet vai tev neapnīk būt vienam?
- Nē, - Bleiks atbildēja nevilcinoties. – Jo ilgāk esi viens, jo vairāk pie tā pierodi: rēķināties tikai ar sevi, darīt tikai to, ko gribi pats... Es šaubos, vai vispār vairs prastu dzīvot ar kādu kopā. Vai vienkārši ar kādu satikties. Esmu radījis sev perfektu pasauli, kurā nevienam citam vieta nemaz nav paredzēta.
- Es piekrītu tam, ko tu tikko pateici. Vientulība ir fenomens. No sākuma tā var likties biedējoša, vēlāk tu vairs nevēlies no tās šķirties. Kaut gan... ar mani ir savādāk. Es patiešām mīlēju Džeku un man bija žēl, ka mēs izšķīrāmies. Varbūt izklausīsies muļķīgi, taču es nevarēju iedomāties, ka tā varētu notikt. Arī ar savu līgavaini Lorensu es gadiem strādāju plecu pie pleca, taču mūsu attiecības tas neietekmēja. Džeks savukārt kādu dienu pateica, ka viņam manis ir par daudz. Dīvainā kārtā es jutu tieši to pašu.
- „Lai divi viens otru mīlētu, tos vajag turēt šķirti,” - Bleiks noticēja rindas no Gētes „Fausta”.
Es nopūtos.
- Diemžēl mēs to sapratām par vēlu.
- Manuprāt, nemirstība un tādas jūtas kā pieķeršanās un mīlestība nav savienojamas. Īslaicīgi varbūt, bet ilgstoši gan nē. Par nemirstīgo var kļūt tikai diezgan egoistisks cilvēks, kurš, kaut arī to neapzinoties, tomēr ir vientuļnieks. Nemirstības iemantošana nozīmē muguras pagriešanu visai līdzšinējai dzīvei, noslēpuma glabāšanu, pārcelšanos no vietas uz vietu. Nekur nedrīkst ielaist saknes. Katrs, kurš to neievēro, vēlāk cieš.
- Vai tad tu bijis egoists? Tu negribēji darīt neko sliktu. Tu vēlējies kļūt nemirstīgs, lai sevi garīgi pilnveidotu. „Es sapratu, ka cilvēka mūžs ir tik ļoti īss. Es nepagūšu pat izlasīt visas grāmatas, kuras vēlos, kur nu vēl paveikt visu, ko vēlētos.” Vai tie nebija tavi vārdi?
- Jā, es patiešām to teicu. Jā, mana dzīve pēc nemirstības iemantošanas mainījās mazāk nekā tava. Es joprojām paliku cilvēks un man nebija jāslēpjas. Vismaz pirmos gadus ne. Un tomēr... esmu melojis tik daudziem cilvēkiem un daudzus pametis tikai tādēļ, ka nevarēju dalīties savā noslēpumā. Es nolēmu dzīvot tikai pats sev un tas ir tieši tas, ko es daru pēdējos trīssimt trīsdesmit gadus.
- Nu, ja to vērtē no šāda skatpunkta... Protams, vampīra dzīve ir pavisam savādāka. Par vampīru var kļūt tikai egoists. Es izgāju no mājām, lai pastaigātos un nekad vairs neatgriezos, jo satiku Meisonu un viņš piedāvāja man dzīvot, nevis mirt. Tu zini, ka mēs ar Lorensu saindējāmies ar kādu ķīmisku vielu. Lorenss nomira, es grasījos viņam sekot. Un, te pēkšņi, man piedāvā mūžīgo dzīvi. Man tikai jāpamet viss, kas līdz šim bijis mana dzīve un jāpārtiek no cilvēku asinīm. Kā gan citādi to nosaukt, ja ne par egoismu?
- Esot tuvu nāvei cilvēks ir gatavs ķerties pie jebkura salmiņa, - Bleiks centās mani attaisnot. – Es runāju par tiem, kuri izvēlējušies kļūt nemirstīgi no brīva prāta, tikai tādēļ, ka viņi tā grib.
- Man tomēr liekas, ka ir atšķirība starp tādiem kā tu, kuriem bija mērķis – pilnveidot sevi un tiem, kuri to dara tāpat vien. Nemirstība ir ļoti nopietna lieta. Viens mirklis un tā var pavērsties pret tevi. Vai zini, kas visnomācoškais mūžīgajā dzīvē? Tu zaudē savu otru pusīti ne tādēļ, ka jūs nevarētu būt kopā, bet gan tādēļ, ka jūs esat viens otram līdz nāvei apnikuši, - pēdējie vārdi izklausījās diezgan smieklīgi, bet es neredzēju citu veidu, kādā paust savu domu.
- Nu redzi. Tas ir tieši tas, ko es pirms brīža teicu. Nemirstīgajam jābūt vientuļniekam. Nekādas pieķeršanās, nekādas vilšanās.
- Dzīvē tas nav tik vienkārši. Vai zini, reizēm es sev uzdodu jautājumu – kas ir mūžīgā dzīve: iespēja vai lāsts?
Kristīne Čeirāne (c) 2010
