Esmu smagi iemīlējies/usies
Viņa smējās par tevi, par taviem stulbajiem jokiem. Viņai tu likies dumjš, viņa savā draudzeņu lokā meklēja tev meičas, bet beigās dabūja tevi sev.Tu uzliki viņai rozā brilles, viņai tas patika, viņa tevī saskatīja tevi pašu. Viņai nevajadzēja neko citu, kā tikai sēdēt tev blakus, skatīties tavās nopotētā suņa acīs un smaidīt stulbu smaidu, izbraukt cauri taviem matiem, apskaut tevi un sēdēt stundām ilgi runājot pilnīgus sūdus. Viņa bija tevī iemīlējusies. Tu to visu neuzskatīji par nopietnu, bet kaut kas tevi viņā tomēr piesaistīja.
Piromoreiz, kad šķīrāties jūs salabāt pēc desmit ar pus minūtēm. Viņa bija nobijusies un centās visu darīt vēl labāk, bet tad viņai aizmirsās un viņa atkal bija mazs bērns. Gāja mēneši un tu atkal viņu neizturēji, šoreiz viņa sēdēja svētku kleitā un gaidīja tevi mājās. Tu atnāci un atkal to izdarīji. Viņai sāpēja, bet viņai bija arī draugs kurš viņu spēja sasmīdināt jebkādā stadijā un viņš arī to izdarīja. Viņai kļuva vieglāk. Viņa pat spēja iziet tajā pašā dienā uz ielas. Viņa vēroja pasauli it kā ar tavām acīm. Viņa nevarēja izturēt, ka tu koķetēji ar vietējām padauzām. Viņa turējās un bija ļoti stipra. Viņa neraudāja spilvenā naktīs - viņa bija ļoti stipra. Tu saprati, ka viņai jādod vēl viena iespēja. Viņa atkal centās nebūt mazs bērns, ļaut tev vaļu, neārdīties par katru sīkumu, nebūt greizsirdīga, būt pieaugusi. Tomēr viņa tāda nebija. Viņš atkal neizturēja. Šoreiz viņa pat neraudāja, viņa bija pieradusi. Pagāja dienas un viņai vajadzēja mierināt savu draugu, arī pēc šķiršanās, viņi sēdēja mazā būdiņā centās viens otru sasmīdināt. Gāja dienas un viņa ieraudzīja tevi ar drauga meiteni. Viņai likās, ka iekšas apgriežas riņķī, trūkst elpas, griež ausis, apstājas laiks un vispār neko neredzēja izņemot viņus. Viņai likās, ka tas ir pasaules gals. Viņa negribēja dzīvot. Viņa aizrāvās ar apreibinošajām vielām. Bet viņa saņēmās. Viņa arī šoreiz nebija raudājusi.
Viņa nevarēja piedot draudzenes nodevību un tev tevi. Viņa atrada simts jaunus draugus, bet vecos aizstāt tie īsti nevarēja, tāpēc viņai bija tukšuma sajūta. Bet viņa ar to sadzīvoja. Viņa pārstāja cerēt un sameklēja plāksterus. Viņai tādi pāris mēnešu laikā bija vairāki. Bet viņa vairs nejutās viņa pati. Viņa juta tikai dusmas uz katru plāksteri par to, ka viņš nav kā tu. Viņa pameta tos un pārvācās uz citu pilsētu. Viņa zināja, ka arī tu kaut kur tur esi, bet tu viņu vairs neinteresēji. Viņa bija pārņemta ar jauna `es` izveidošanu.. viņai tas izdevās, viņa bija pieaugusi. Viņai bija daudz draugu domubiedru, bet vienalga uz visiem 100 viņa nebija piepildīta.
Tad kādu dienu viņa staigāja pa Rīgas ielām un ieraudzīja mazu stūra veikaliņu, iegāja iekšā un ieraudzīja tevi. Viņai sakņudējās vēders, nosvīda plaukstas un atkal apstājās laiks. Jūs runājāt kā draugi. Viņai tu likies tikpat dumjš un viņa no jauna ieraudzīja tavu sejas mīmiku un acu skatienu. Tavi joki nebija mainījušies, tie bija tikpat nesmieklīgi. Bet viņa tos dievināja. Vēlāk viņa piedeva tavai draudzenei un viņas atkal kļuva par labākajām draudzenēm. Viņai bija viegli viņai uzticēties, jo viņa zināja, ka draudzene nemīl tevi, jo viņa mīlēja viņas draugu, kuram jau bija cita. Tā nu kādu vakaru draudzenes izdomāja pasēdēt ar senu draugu. Pēkšņi atnāci tu un mēs visi smējāmies kā vecos labajos laikos. Viņa runāja ar tevi kā ar draugu. Tu viņai nebiji nekas vairāk kā parasts draugs. Jā, viņa nebija aizmirsusi tavus smieklus. Tie viņai ļoti bieži skanēja galvā pirms gulēt iešanas.
Jūs sēdējāt mašīnā. Viņa sēdēja pie stūres, tu blakus un draudzene ar viņas labāko draugu aizmugurē. Draudzene sāka spēli kur katram jāsaka ko pašlaik domā. Un tad tu sāki, tu teici, ka nekad viņu neesi aizmirsis, ka domā par viņu visu laiku, viņa sēdēja, pilnīgi visa trīcēja, viņa pat cigareti nevarēja noturēt rokās. Viņa ar asarām acīs nokliedzās - KO TU DIRS ! izkāpa no mašīnas un skrēja cauri visām peļķēm uz tumsu. Viņš skrēja viņai pakaļ, noķēra, apskāva un teica, ka mīl, ka vienmēr ir mīlējis. Viņa viņam noticēja, visu vakaru viņi sēdēja un bija paši laimīgākie cilvēki pasaulē. Viņš palika pie viņas, no rīta pamodās, noskūpstīja un aizgāja. Viņa bija uz cerību salas.Viņa uz to pat nebija cerējusi. Viņa bija pilnīgi laimīga. Bet tad saņēma īsziņu, ka tomēr tu negribi pārsteigties un ka varbūt labāk nevajag. Viņa aizmiga uz slapja spilvena kad pamodās telefons radīja 6 jaunas īsziņas. Tās bija no tevis. tu lūdz lai piedod tev un ka tu nevari tādai meičai kā viņai likt gaidīt tādu nabagu kā tevi. viņa dusmojās, viņa gribēja pasauli riņķī apgriezt.Tomēr piekrita. Viss bija labi. nedēļu. viņa aizbrauca pie tevis, viņa jutās neērti svešā mājā. viņa ielīda tavos šortos, uzvilka tavu tkreklu un jutās laimīga.
Viņa aizbrauca. pagāja pāris dienas pilnas ar sapņiem. viņa atrada pāris vēstules kurās tu biji rakstījis, ka mīli citu. Viņa uzsprāga. Viņa rakstīja tev un negribēja vairs dzīvot. Viņa piedzērās un darīja muļķības. Viņa jutās tukša. Viņa uzrakstīja tev, lai tu ej ellē un turpināja dzīvot SAVU dzīvi.Viņa jutās vīlusies, bet tad kādu dienu uzrakstīja tev garu vēstuli kurā piedāvāja kļūt par labiem draugiem. Kādu laiku viņi nesazinājās, kādu dienu viņai bija visa par daudz, viņai bija milzum daudz problēmu. Viņai bija smagi, bet nebija ar ko runāt, viņa piezvanīja tev un lūdz lai satiekaties. Tu atnāci. Viņa tevi apskāva un ieelpoja tavas smaržas. Tās bija tādas pašas. Jūs runājāt. Par visu. Atkal runājāt pilnīgus sūdus. Jūs bijāt laimīgi. Jūs nolaidāt priekšējos sēdekļus, vienkārši gulējāt skatījāties mašīnas griestos un runājāt par pilnīgi visu. Tu lūdzi lai viņa tevi apskauj, viņa to arī izdarīja. Tu klusi nočukstēji, ka zini, ka viņai ir grūti. Viņa čukstēja, ka viņa ir stipra un ka tu nezini cik stipra viņa var būt. Jūs sēdējāt kādu pus stundu šādi apskāvušies. Jūs jutāties laimīgi. Viņai neko citu uz pasaules nevajadzēja, pazuda skaņa, pazuda attēls, bija tikai sajūta. Laimīga sajūta. Jūs skūpstījāties, viņa nezināja kur no laimes likties. Tu paliki pie viņas. Tu viņu sauci par mīļo un par savu vismīļāko uz pasaules, viņa nočukstēja, ka nekad nebūs tava, tu teici - gan redzēsi.
Viņai bija pilna pasaule ar cerībām. Tikai tad. No rīta jūs pamodāties, viņam bija jāskrien. Viņš aizgāja. Viņa palika guļot. Viņai bija atvieglota sajūta, jo viņa zināja, ka šīs cerības nekad nepiepildīsies, bet viņa jutās laimīga par to, ka bija darījusi tevi laimīgu kaut uz vienu nakti. viņa zināja, ka jūs iespējams nekad vairs nebūsies kopā. viņai to pat nevajadzēja. viņa tikai gribēja lai tu būtu laimīgs. un tagad viņa sēž, raksta pēdējo teikumu, malko atdzisušu tēju, vēro kā izdziest svece, ir sadrupinājusi no sveķiem sirsniņu un gaida....
p.s Autors : MY SOUL
